• Pirmdiena, 02 jūnijs 2008 12:59
• Pēdējās izmaiņas Ceturtdiena, 16 oktobris 2008 07:14

Tagadējo Pļaviņu un bijušo Stukmaņu muižas apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3. gs., par to liecina arheoloģiskie izrakumi Lokstenes pilskalnā (1962.-1964. g., arheologs Ē. Mugurēvičs), kurš ticis apdzīvots no 3.-5. gs., un Oliņkalna pilskalnā (10.-13. gs.).

Pēc Livonijas sabrukuma 1561. gada 28. novembrī, zviedri atjauno cīņu par Baltijas jūru un ieņem Rīgu ar visu Vidzemi. Ziņas par Pļaviņām ir no Polijas - Zviedrijas kara laika (1600.-1629. g.), kad pie Aiviekstes ietekas Daugavā atradusies zviedru kara nometne un uzceltas skanstis. Šie zviedru laika nocietinājumi ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Pļaviņas un apkārtnes iedzīvotāji nonāk zviedru pašpārvaldē. Tai laikā šo teritoriju sauc par Lielvidzemi, kuru iedalīja 3 lēņos: Kokneses, Rīgas un Tērbatas. Pēc tam sadalīja apriņķos. Pļaviņas ietilpa Kokneses apriņķī. Zviedru vara pastāvēja no 1629.-1721. gadam. Zviedru laikmets Vidzemē skaitījās par labāko sveštautiešu valdīšanas laikmetu, jo zviedri gādāja par zemnieku tiesībām, ierīkoja skolas, ieviesa baznīcas pārvaldi, atņēma muižnieku ne-likumīgi piesavināto zemi un pat bija nodomājuši zemnieku brīvlaišanu. Sviedru laikmets beidzās 1721. gadā, kad Vidzemi iekaroja krievi.

Līdz 19. gs. Pļaviņu apkārtnē izveidojās trīs apdzīvotas vietas: Bebruleja, Gostiņi un pļaviņas. Pirmie iedzīvotāji Bebrulejā bija poļu dumpinieki, kas sacēlušies pret cara valdību. Tas varējis būt apmēram pirms 300 gadiem. Viņi nodarbojušies ar zvejniecību un amatniecību. Bebrulejas zeme bijusi akmeņaina, taču pietiekami devīga, lai iegūtu labu kartupeļu un arī labības ražu. Taču ar to nepietika iztikai, tādēļ bebrulejieši gājuši peļņā - laida plostus, zvejoja zivis vai arī lauza dolomītu, kas toreiz bija smags roku darbs. Dolomīta lauztuves darbojās no 1885. gada. Vēlāk darbu uzsāka arī dolomīta dedzināšanas fabrika. Vairākus gadu desmitus Bebru lejā pastāvēja arī krogs. Jau pagājuši 38 gadi, kopš bebrulejieši atstājuši savu dzimto vietu, jo 1962. gadā sāka Pļaviņu HES celtniecību. Tagad Bebrulejas piemiņai uzstādīts piemiņas akmens ar visiem bijušo māju vārdiem.

Gostiņu miests nodibinājies 19. gs. sākumā, ap 1830. gadu. Gostiņu miesta izveidošanās ir saistīta ar Krievijas likumu, kas aizliedza ebrejiem iegūt īpašumus un tirgoties Vidzemes un Kurzemes guberņās. Miestu galvenokārt apdzīvoja ebreji. Noteicoša loma Gostiņu izaugsmē ir divu upju, Daugavas un Aiviekstes, satekai. Pirmā pasaules kara laikā miests stipri cieš. Sākot ar 1920. gadu, miests atkopjas, jo atrodas ērtos satiksmes vārtos starp Latgali un Vidzemi. Gostiņiem ir bijuši dažādi nosaukumi: Glazmanka, Dankeri, Trentelberga, Zarnu miests. Pilsētas tiesības un Gostiņu vārds piešķirts 1933. gadā. Gostiņu ģerbonī ir attēlots vairogs sudraba un melnā krāsā, ko dala viļņveidīgs baļķis.

Gostiņi ir vecāki par Pļaviņām, jo Pļaviņas izveidojās 19. gs. otrajā pusē uz Stukmaņu muižas (Stockmannshof) zemes. Pļaviņu miests savu no saukumu ir ieguvis no muižas zemnieku mājām "Pļaviņas". Bija arī krogs ar tādu pašu nosaukumu, kurā varēja atpūsties Daugavas plostnieki. Pļaviņu straujā attīstība sākās 1861. gadā pēc Rīgas - Daugavpils - Orlas dzelzceļa atklāšanas, kad šeit , 5 km attālumā no Stukmaņu muižas, atklāja dzelzceļa staciju. 1894. gadā Pļaviņās uzcēla stikla fabriku. Vēl Pļaviņās atradās ievērojams skaits lielāku un mazāku tirgotavu, noliktavu, zirgu pasts, stacija, viesnīca un pat divi krogi. 1903. gadā tika atklāts Pļaviņu - Gulbenes - Valkas dzelzceļš. 1905. gadā tika atcelti noteikumi, kuri aizliedza atvērt Pļaviņās tirgotavas un uz 0,5 pūrvietām zemes celt vairāk nekā vienu ēku. Vecajām Pļaviņām raksturīgas celtnes, kas būvētas no vietējā materiāla: ķieģeļiem, dolomīta un granīta. 19. gs. beigās pļaviņieši galvenokārt bija nodarbināti stikla fabrikā un dolomītu dedzinātavā.

Daugavas posmā ap Pļaviņām bija daudz bīstamu krāču, viena no tām 3 km garā Priedulāju krāču virkne ar Grūbes krāci, jeb Pļaviņu "rumbu", viena no lielākajām un bīstamākajām Daugavas krācēm. Bebrulejas ciemā ir dzīvojuši tā saucamie Daugavas vilki (plostnieki), bez kuru smalkās vadības Daugavas ūdeņos nevarēja noiet neviens plosts. Plostnieku darbs bija smags un bīstams.

1905. gada notikumi bija vētraini. Šī gada pavasari sākās tā sauktās baznīcu demokrātijas, kurās dievkalpojumu laikā no kanceles padzina mācītājus un viņu vietā stājās revolucionāri. Pagastos sāka dibināt rīcības komitejas, kārtību uzturēja bruņota tautas milicija. Gostiņos darbojusies "Robežu grupa", kuri cīnījās, lai uzlabotos strādnieku dzīves apstākļi. Grupā bija iesaistījušies gandrīz visi Gostiņu strādnieki. Gostiņu apkārtnē tikušas sasauktas slepenas sapulces.

Par Gostiņiem cara valdībai bija zināms, ka šeit atrodas bīstams revolucionāru perēklis. Tādēļ uz šejieni atsūtīja karavīrus. Revolucionāriem bija maz ieroču un munīcijas, tādēļ viņi uzbruka zaldātiem, lai tos iegūtu. 1906. gadā Gostiņus pilnībā nodedzina.

Līdz 1. pasaules karam Pļaviņas bija tikai biezi apdzīvota vieta Stukmaņu pagastā, un tai nebija savas pašvaldības. Kad sākās 1. pasaules karš, kam sekoja apvērsums Krievijā, arī Latvijas tauta bija nobriedusi savai neatkarībai. Ķeizars Nikolajs atļāva latviešiem dibināt savas militārās vienības. Laikmets kopš 1914. gada bija sarežģīts un interesants Latvijas vēsturē. Latvija kļuva par kara lauku. Krievu armija pavēlēja iedzīvotājiem atstāt piefrontes joslu, daudzi devās bēgļu gaitās. Iedzīvotāji karu ar Vāciju uzņēma ar patiesu prieku. Ļaudis pieteicās brīvprātīgajos un atbalstīja mobilizāciju. Visus vienoja viena doma, ka pienācis sen gaidītais brīdis atbrīvoties no gadu simteņiem ienīstā vācu jūga.

Pasaules karš Pļaviņām nesa lielu postu. Kara laikā Pļaviņās nopostītas 43 dzīvojamās ēkas, drupās palika stikla fabrika. Cieta Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskās baznīcas ēka. Gostņos tika nopostītas 152 ēkas.

Pļaviņās bija palicis ļoti maz iedzīvotāju. Tikai daļa no tiem, kas bija devušies bēgļu gaitās, atgriezās dzimtajās vietās. 1917. gadā Pļaviņās atradās liels skaits krievu karaspēka daļu, kas bija pakļautas lielinieku aģitācijai. Pēc 1917. g. apvērsuma, kura rezultāta pie varas nonāca lielinieki, laika posmā no 1918. g. 17. decembra līdz 1919. g. jūnijam Pļaviņās izveidojās lielinieku vara. 1918. gadā Pļaviņu apkārtnē ieradās lielinieku armija un Stukmaņu pagastā nodibināja pagaidu revolucionāro komiteju, kura uzņēmās organizēt padomju varas dibināšanu arī apkārtējos pagastos.

Lielinieku vara sākās ar asiņainu teroru. Sabiedriskā dzīve bija panīkusi. Kad latviešu nacionālā karaspēka vienības kopā ar igauņu karaspēka daļām no Valkas puses un Alūksnes spiedās virsū lieliniekiem, tad no Vecgulbenes uz Pļaviņām pārcēlās t.s. Malienas tribunāls, atvedot sev līdzi arī ķīlniekus un apcietinātos, pār kuriem tika noturēta tiesa. Visiem tika piespriests nāvessods. Lielinieki Pļaviņas pārvērta par apriņķa pilsētu, kur sāka darboties revolucionārais tribunāls. Tā sauktās "Baltās mājas" pagrabos tika mitināti ieslodzītie. Kad tur vairs nebija vietas, bijušās stikla fabrikas korpusos lielinieki saviem pretiniekiem ierīkoja ar augstu dzeloņdrāšu žogu iežogotu koncentrācijas nometni, kuru iedzīvotāji no sauca par "zvēru dārzu". Iespēja te nokļūt bija katram, bet izkļūt ārā ar neapdraudētu dzīvību - tikai retajam. Ja arī kāds tika izlaists, tad drīzā laikā viņš mira no tīfa. Sarkanais terors plosījās vairākus mēnešus.

Pēc 1918. g. 18. novembra neatkarīgas Latvijas Republikas pasludināšanas, nacionālā karaspēka daļu spiediena rezultātā, lielinieki 1919. g. 31. maijā tiek padzīti no Pļaviņām. Pētera Cielava mājā tika noorganizēta slimnīca nometnē pamesto slimnieku kopšanai. 1919. g. 26. jūlijā nodibināta Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļa. No minētās slimnīcas vēlāk izveidojās Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļas slimnīca. Bez tās Stukmaņu muižā darbojās arī kara slimnīca.

Pēc lielinieku aiziešanas Pļaviņās dažas dienas nebija nekādas administratīvās varas. No frontes atgriezās kapteinis Pēteris Lakstīgala, kurš Pļaviņās pacēla divus sarkanbaltsarkanus karogus. P. Lakstīgala izveido ja komandantūru un uzņēmās izpildīt komandanta pienākumus. Tika izdota mobilizācijas pavēle. Iesauca pilsoņus vecumā no 17-45 gadiem. Pļaviņās izveidojās kara spēks no 1300 vīriem, kas gādāja par drošību atbrīvotajās Latvijas daļās un piedalījās cīņās pret lieliniekiem.

1919. g. jūlija uz Pļaviņām pārcēlās Kurzemes divīzijas štābs. Drīz Pļaviņās nodibināja visas Austrumfrontes štābu un tā vadība tika uzticēta pulkvedim Jānim Balodim. J. Balodis 1919. g. 16. oktobrī tiek iecelts par Latvijas Nacionālās armijas virspavēlnieku, un viņa vadībā mūsu nelielā armija padzina bermontiešus, pēc tam, 1920. g. sākumā pieveica lieliniekus.

Pļaviņu iedzīvotāji tautas un zemes atbrīvotājam no svešām varām ģenerālim J. Balodim - Pļaviņās pie nama, kur atradās viņa štābs, 1934. g. 17. jūnijā atklāja piemiņas plāksni ar uzrakstu: "Šai namā 1919. gadā atradās Austrumfrontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību." No Pļaviņām tika dotas pavēles un rīkojumi visām armijas daļām. Katru dienu cauri Pļaviņām gāja simtiem karavīru, kas devās uz Latgales fronti, kur vēl turējās lielinieku Sarkanā armija.

1919. gada vasarā nodibinājās latviešu sieviešu palīdzības korpusa Pļaviņu nodaļa, kas palīdzēja rūpēties par armijas ēdināšanu un izvietošanu. Pļaviņās organizējās arī aizsargi, kuri kopā ar jātnieku vienībām ap sargāja un novēroja Daugavas krastu no Pļaviņām līdz Jaunjelgavai un rudenī palīdzēja pārcelt artilēriju, jātnieku u.c. karaspēka nodaļas pāri Daugavai cīņai pret bermontiešiem.

1919. g. 10. jūnijā tika sasaukta pirmā Stukmaņu pagasta vietnieku sēde, kura atjaunoja pašvaldības darbību. Par Pļaviņu pagaidu vecāko ievēlēja Kārli Vilciņu. Pļaviņu pārvalde uzsāka darbību ar tukšu kasi, iz postītu pilsētu, bet lielām cerībām. Pieņēma pirmo budžetu, atvēra pamatskolu, savu darbību atjaunoja ugunsdzēsēju biedrība un citas sabiedriskas organizācijas. No 1920. g. 2. februāra par pagaidu vecāko strādāja Karlsons, tad P. Zizums un līdz Pļaviņu pilsētas nodibināšanai A. Dūms.

1922. gadā 44 pagasti un 2 miesti lūdza Pļaviņas pārvērst par apriņķa pilsētu, kad bija radies nodoms izveidot vēl vienu apriņķi. Pļaviņām tika piešķirtas miesta tiesības. 1927. g. 26. aprīlī ar ministru kabineta lēmumu 81. panta kārtībā, nodibināta Pļaviņu pilsēta, pievienojot tai Gostiņus. Par pirmo pilsētas galvu kļuva Latvijas brīvības cīņu dalībnieks - virsleitnants J. Rumpe, pēc tam P. Lācītis , tad A. Bļodons. 1930. gadu sākumā ar Latvijas Saeimas likumu, pēc Pļaviņu iedzīvotāju prasības, Gostiņi tiek atdalīti no Pļaviņām kā atsevišķa pilsēta. Tos Pļaviņām atkal pievieno 1956. gadā.

30-tajos gados tiek uzlabots iedzīvotāju dzīves līmenis un pilsētas infrastruktūra: izbūvēts elektriskais tīkls, nobruģēta Daugavas iela, izbūvēta šoseja uz Gostiņiem, tiek strādāts arī pie ģimnāzijas ēkas būves.

1939. g. 5. oktobrī tiek parakstīts savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Savienību. Taču 1940. g. 17. jūnijā Padomju armijas daļas pāriet Latvijas robežas un pasludina jaunu Latvijas Padomju valdību.

1941. g. 22. jūnijā Vācijas armija pārgāja jauno PSRS robežu. Tā ļoti ātri okupēja visu Latviju. Ziņa par 2. Pasaules kara sākšanos nonāca Pļaviņās visai ātri. 1941. g. 24. jūnijā sākās vācu lidmašīnu uzlidojumi Pļaviņām. Bumbas centās uzmest uz stāvošā vilciena sastāva, kurā atradās Sarkanās Armijas karavīri. Bombardēšanas rezultātā tika izpostīta Pļaviņu dzelzceļa stacija, vairākas ēkas un noliktavas. Vilciena sastāvs palicis neskarts. Tas pēc tam aizbraucis.

Krievu karavīri Pļaviņu civiliedzīvotājus ir dzinuši ārā no savām mājām, sakot, ka te iešot frontes līnija. Pilsēta palika tukša. Cilvēki slēpās mežos, devās pie radiem. Krievu karavīri deva vietējiem komjauniešiem ieročus, lai tie stājas pretī vācu karaspēkam.

Pļaviņās ienāk vācu karaspēks un nodibina vācu okupācijas režīmu. Ļaudis atgriezās nopostītajās mājās. Vācieši tūlīt noteica savu kārtību. Nošāva visus ebrejus un tos, kurus uzskatīja, ka tie ir sadarbojušies ar padomju varas iestādēm. Vīriešus piespieda iestāties policijas bataljonā un apsargāt noliktavas, dzelzceļa staciju, ceļus, lai naktīs neienāk partizāni. Daudzus iesaistīja leģionā. Latviešu vīri cerēja, ka tiks atjaunota Latvijas armija. Kad Latvijā 1944. g. 17. septembrī atkal ienāca Padomju armija, daudzi leģionāri tika deportēti uz koncentrācijas nometnēm.

Otrais Pasaules karš Pļaviņās beidzās 1944. g. rudenī. Atkal vajadzēja sākt visu no jauna. Pamazām, ļoti pieticīgos apstākļos, darbu atsāka pilsētas iestādes. 1950. gadā Pļaviņas kļuva par rajona centru. Pļaviņās atradās rajona izpildu komiteja, Pļaviņu rajona tiesa un prokuratūra, rajona finansu nodaļa un Pļaviņu banka. 1959. gadā. rajonu likvidē.

1975. gadā no Pļaviņām atdalās Aiviekstes ciems.

1977. gadā paplašinās Pļaviņu teritorija, jo no Klintaines ciema teritorijas Pļaviņām pievienoja 3 lielus rūpniecības uzņēmumus.

Atmodas laikmetā pilsētu vadīja Mihails Hohlovs.

Pēc 2. Pasaules kara beigām pilsētu vadīja: