Apskates objekti
| Pļaviņu Sv. Pētera luterāņu baznīca (Pļaviņas, Raiņa iela 18) Celta 1911.-1912.gadā Stukmaņu muižas arendatora barona R.Noldes ierosmē. Tā būvēta no dolomītakmeņiem, kā daudzas citas Pļaviņu ēkas. Baznīcas tornis, kuram ir piramidāla smaile, novietots asimetriski vienā malā. Draudzes darbība pēc 1.Pasaules kara un tam sekojošiem notikumiem atjaunojās 1919.gadā un drīz sekoja remonts un labiekārtošanas darbi. 1923.gadā tika iegādāts harmonijs, bet 1924.gadā no Ņižnijnovgorodas atvests atpakaļ zvans. 1929. gadā baznīca atkal pamatīgi remontēta in izgatavots arī jauns altāris un altārglezna. |
 |
|
 |
Gostiņu skansts- viduslaiku nocietinājums (Pļaviņas, Gostiņos pie Skanstupītes ietekas Daugavā) Gostiņu jeb Aiviekstes skansts atrodas stratēģiski izdevīgā vietā, tā celta 17.gs sākumā kā zviedru nocietinājums pret poļiem. Skansts ir samērā labi saglabājusies un ir ievērojama ar 4 izteiktiem bastioniem un skansts malas stāvinājumiem, tomēr līdz pat mūsdienām Gostiņu skansts nav uzmērīta un tās izmēri nosakāmi tikai aptuveni. |
|
  |
Skansts iekšpusē ir kultūrslānis, kas liecina par tās ilglaicīgu izmantošanu. 17.gs sākumā Gostiņu skansts tuvumā militārajām vajadzībām bija uzbūvētas vēl 3 poļu un zviedru skanstis, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās. Rakstītos avotos rodamas liecības par poļu un zviedru konfliktiem Gostiņu skansts rajonā. Tautā bija saglabājusies paruna, ka Skanstnieku māju gailis dziedot trijām valstīm, jo 17.gs. pie Gostiņu skansts atradās Polijas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes robežu satekas vieta. Šobrīd šajā vietā atrodas estrāde, kurā vēl arī tagad katru vasaru notiek pasākumi. |
|
| Gostiņu luterāņu baznīca (Pļaviņas, Lielā iela 34) Par baznīcas tapšanu 1925.gadā ziņas sniedzis Krustpils luterāņu draudzes mācītājs K.Skujiņš. Senākā Gostiņu baznīca atradusies Aiviekstes upes krastā Daugavas malā. Tā saukta par Grīvas baznīcu. Grīvas baznīca bijusi koka, maza un ļoti vienkārša. Tai sabrūkot Nikolaus fon Korfs 1828.gadā licis celt jaunu baznīcu, citā vietā- Aiviekstes upes labajā krastā. 1830.gadā baznīca pabeigta. 1869.gadā baznīcā iebūvētas ērģeles. 2.Pasaules karā baznīca stipri izpostīta. Iznīcinātas ērģeles, soli, logi,bojāts jumts. Zvans aizvests uz Krieviju. Gostiņu baznīca ir ievērojams klasicisma piemineklis. |
 |
|
 |
Robežakmens jeb Stukmaņu Pētera akmens (Klintaines pagasts, Rīgas – Daugavpils 120. kilometrā) Saukts arī par Zviedru akmeni vai Lielo akmeni. (garums 2,6m, platums 2m, augstums 1,9m) apvīts ar dažādiem nostāstiem par to, ka it kā 1812.gada kara laikā uz akmens pusdienojuši franču karavīri, kas par piemiņu akmenī iekaluši dakšiņas un naža attēlu. Tomēr šis nostāsts neatbilst patiesībai, jo jau 1794.gadā pazīstamais baltvācu kartogrāfs L.A. Mellins akmeni apskatīja un redzēja tajā iekaltos vairoga un zobena atveidus. Citi nostāsti vēsta, ka uz akmens pusdienojis zviedru karalis vai Krievijas cars Pēteris un ka zem akmens paslēpts naudas šķirsts. Akmens sānos patiesi iekalta zīme, kas atgādina vairogu, kā arī krusts un bīskapa zizlis. Domajams, ka agrāk zīmes bijušas nevis nedaudz apskaldītā akmens sānos, bet gan virspusē. Pie akmens vēl tagad var saskatīt mantraču bedru paliekas. Iespējams, ka mantas meklētāji, cerot atrast naudu, parakušies zem akmens un to apgāzuši. 1437. gada dokumentā, kur aprakstīta Lokstenes novada robeža, minēti 4 akmeņi ar iekaltiem krustiem un Vrangela ģērboni. Dokumentā minēto robežakmeņu sakritība ar 1839. gadā Fr.Kruzes sastādīto plānu, kurā viens no četriem robežakmeņiem noteikti identificējams kā mūsdienu Stukmaņu Pētera akmens, dod iespēju uzskatīt, ka tajā iekaltā vairogveidīgā zīme ir agrīns muižnieku Vrangelu ģērbonis. Paradums arhibīskapa izlēņoto zemju robežakmeņos iekalt arhibīskapa ģerboni dokumentēts vairākos 15.gs. dokumentos. Stukmaņu Pētera akmens uzskatāms par vienu no 4 Lokstenes robežakmeņiem, kurā ne agrāk par 13.gs. beigām vai 14.gs sākumu iekalti feodālā seniora –Rīgas arhibīskapa un viņa vasaļa Vrangela ģērboņi. Akmens uzskatāms par senāko datēto robežakmeni Latvijā. |
|
| 2007. gada 16. decembrī iesvētītā katoļu baznīca ir veltīta Kristus debeskāpšanas godam. Baznīca ir atvērta katru dienu no 9.00 līdz 17.00. |  |
|
 |
1905. gada cīnītājiem veltītā piemiņas zīme Aiviekstes krastā. | |
| Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas akmens Draudzības parkā. |  |
|
 |
Piemiņas akmens Draudzības parkā. | |
| Bebruleja (Pļaviņas) Reiz bija ciemats, netālu no Pļaviņām Daugavas Šeit agrāk bijušas trīsdesmit mājas, kas kā nelielas beciņas sasēdušas gar Daugavu uz pašas krasta malas. Šī trīs gadsimtus vecā ciema pirmie iedzīvotāji bija poļi. No Polijas viņus ieveduši muižnieki, kad pēc lielajiem kariem un slimībām Vidzemē dzīvs bija palicis tikai retais.Bebrulejā ir dzimuši gleznotājs Aleksandrs Štrāls, un viņa brālis rakstnieks Kārlis Štrāls, kuru dzīve un darbi visu mūžu ir saistīti ar Daugavu. Daļu sava mūža Bebrulejā ir dzīvojis gleznotājs Arnolds Tiggins, arī pedagogs Otto Ņestrovs ir dzimis Bebrulejā.”Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels, brīnišķīgs dārzs, un gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā kā sudrabs viz mierīgā Daugava, kokiem apaugušajos krastos dzied lakstīgalas. Kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne ir šāda Bebrulejas nakts”, tā par šo vietu rakstīja dzejnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Šobrīd Bebrulejas ciema vietā ir uzstādīts piemiņas akmens , kurā iekalti visi māju nosaukumi pirms appludināšanas. |
 |
|
| Akmens ar iekaltām zīmēm (Pļaviņas, Raiņa ielā 26) Pļaviņu akmens laika gaitā bija iegrimis zemē, bet 1996.gadā tas tika atrakts un tagad tā tuvākā apkārtne ir labiekārtota. Caurmērā ap 0,5 m lielajā akmenī iekalts garens krusts, kam 2 īsākie gali noslēdzas ar šķērssvītru, bet 2 garākie- ar uz krusta centru vērstām bultiņām, un teksts A 1717Julij 2(vai 26). Iekaluma līnijas veidotas droši un profesionāli. Šķiet, ka akmens atrodas savā sākotnējā vietā un varētu būt sens robežakmens vai piemiņas akmens kādam notikumam. |
||
| Tilts pār Vesetas upi (Aiviekstes pagasts) Mūra tilts pār Vesetas upes veco gultni. Šādi tilti, kuri veido arkas, Latvijā saglabājušies maz. Tie liecina par seno meistaru amata prasmi un izjūtu apkārtējās vides kontekstā. |
 |
|
| Rīteru muiža (Klintaines pagasts) Rīteru grava un tās eksotiskā apkārtne piesaistījusi uzmanību jau sen. Neliela muižiņa šeit nodibināta jau 1632.gadā, kad Kokneses amtmanim H.Grīteram tika uzdāvinātas vairākas zemnieku sētas. Zviedru valdība 17.gs beigās muižu reducēja, bet Krievijas valdība 1712.gadā Rīterus piešķīra Grītera mantiniekiem atpakaļ. Viņi muižu pārdeva M.H.fon Vilkenam. Pēc tam muižai bijuši vairāki īpašnieki. |
||
| Stukmaņu muiža, un tās apbūve (Klintaines pagasts) Šajā vietā tikai daļēji saglabājusies agrākā apbūve. Par Stukmaņu muižas apkārtni ziņas sniedz arheoloģiskie izrakumi appludinātajā Lokstenes pilskalnā, kas atrodas aptuveni kilometru no tagadējās muižas centra. 15.gs. Rīgas arhibīskaps H.Šarfenbergs izlēņoja Lokstenes ciemu un Stukmaņus Johanam Lokstenam un viņa adoptētajam dēlam Ārendam Stokmanim. 1598.gadā muižas īpašnieks bija Georgs Stokmanis. 1601.gadā tā piederēja K.Šrēderam. 1652.gadā Zviedrijas karaliene Kristīne muižu apstiprināja dzimtīpašumā H.Kronšternam. Lielus postījumus novadam atnesa Ziemeļu karš un tam sekojošais mēris. Pēc vairākkārtējām īpašnieku maiņām muiža no 1780.gada piederēja fon Lēvenšternu dzimtai, bet 1878.g. tajā sāka saimniekot grāfs Teodors Mēdems, vēlāk viņam mantinieki. Muižas centra apbūvi veido vairakas ēkas. Par vecako muižas ēku uzskata Sikadeli, kura celta 17.gs. otrajā pusē. Šis arhitektūras piemineklis ir drupu stāvoklī un iekļauts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas sagatavotajā materiālā 100 apdraudētakie kultūrvesturiski nozīmīgie objekti Latvijā(1997) Domājams, ka ēka nav bijusi paredzēta dzīvošanai, bet gan saimnieciskām vajadzībām. Beidzoties juku un kara laikiem muižās sākas jauna tipa dzīvojamo ēku celtniecība. Tās bija plašas brīvstāvošas būves bez aizsardzības nozīmes. Arī Stukmaņu muižas īpašnieks fon Lēvenšterns ar kundzi 18.gs. vidū, attālāk no vecās Sikadeles uzsāka celt jaunu un lepnu pili. Lielajai pilij liktenis nebija labvēlīgs. Pils vairakkārt nodedzināta. 1943.gadā pēc otreizējās nodedzināšanas vecajā vietā uzcēla daļeji jaunu, kuru redzam vēl mūsdienās. |
 |
|
 |
Odzienas muižas apbūve. (Vietalvas pagasts) Viena no izteiksmīgākajām neogotikas pilīm Latvijā. Liela nozīme bija arī muižas centra plānojuma specifikai. No parādes pagalma ēkai bija jāizskatās iespaidīgākai un varenākai. Pie pils galvenās fasādes piebrauca pajūgi, tika sagaidīti viesi. Otra parka puse bija vairāk saistīta ar dabas vidi. Odzienas pils celta 19.gs.vidū. Par to liecina tās arhitektoniskās un telpiskās uzbūves īpatnības. Netieši norādījumi par pils celtniecību sastopami Latviešu avīzēs publicētajā Odzienas muižas dzimtskunga fon Brimmera nekrologā, kur cildināti viņa nopelni jaunās pils būvē, viesnīcas, veikala, dzirnavu ierīkošanā, bērnu izglītošanā. Odzienas pilij līdzīgi neogotikas pieminekļi sastopami kaimiņzemēs, piemēram Vācijā- Kittendorfas pils, Polijā- Bedlevo pils. Tas liecina, ka arhitekts klusajā nostūrī izveidojis Eiropas arhitektūrai adekvātu celtni. Odzienas pils nodedzināta 1905.gadā. Atjaunošana sākās pēc 1.Pasaules kara, darbi virzījās ļoti lēni, jo lielā ēka prasīja daudz līdzekļu. Odzienas pils atradās plašā un izvērstā saimnieciskā kompleksa centrā. Tās apkārtnē bija vairāk kā 30 dažādas nozīmes ēkas, kas kopā veidoja mazu pilsētiņu. Vienā parādes pagalma malā atradās pārvaldnieka māja, tagad drupas, otrā pusē izbraucamo zirgu stallis un klēts. Attālāk aiz pils, dārza pusē virknējās saimniecības ēkas- moderniecība, brūzis, lopu kautuve, kā arī dārznieka māja un pasts. Odzienas muižas apbūve, ja to atjaunotu, būtu viens no ievērojamākiem gadsimtu gaitā tapušiem ansambļiem. |
|
| Vietalvas luterāņu baznīca (Vietalvas pagasts) Baznīca celta 1817.gadā, bet pirms tam Vietalvā jau bijusi koka baznīca (1731.-1732.) 1944.gadā karadarbības rezultātā izpostīts baznīcas jumts un tornis. Griesti iebruka 1947.gadā. Iekštelpas ugunsgrēka rezultātā daļeji gāja bojā, bet atlikušās koka daļas vēlāk nokurinātas malkā. Pazuda ērģeles, altārglezna. 1967.gadā draudze no sagrautās baznīcas atteicās. 1983.gadā tika veikta baznīcas mūru uzmērīšana un 1984.gadā izstrādāts atjaunošanas projekts, ēkā paredzot Lielā Tēvijas kara vēstures muzeju. 1990.gadā vietējie draudzes locekļi uzsāka kārtot baznīcas atjaunošanas jautājumus. Gadu vēlāk dievkalpojumi bija iespējami vienā no baznīcas daļām. |
 |
|
| Vietalvas krogs (Vietalvas pagasts) Viens no sakoptākiem un lielākiem krogiem novadā, kas atrodas iepretim Vietalvas baznīcai. Garās laukakmeņu mūra ēkas vienā galā atradusies ratnīca, bet centru joprojām izceļ rizalīts. Ēka celta 19.gs. pirmajā pusē. |
||
| Vietalvas brāļu kapu memoriālais ansamblis (Vietalvas pagasts) Izveidots 1968.gadā, pieminot 2. Pasaules kara notikumus. Tēlnieki V.Albergs, Z.Zvāra, A.Šēnbergs. Piemineklis simbolizē Lāčplēša un Melna Bruņinieka cīņu. Durkļa smailē 3 trauksmes zvani aicina būt modriem par savu zemi. Brāļu kapos guldīti vairāk kā 500 kritušo. Augusta pirmajā sestdienā joprojām tiek organizēts mirušo atceres brīdis brāļu kapos. |
 |
|
 |
Ausekļa ozols (Vietalvas pagasts) Dzejnieks Auseklis vairākas reizes (1873.-1875.) ciemojās Vietalvā pie skolotāja Jura Kalniņa (pseidonīms Prātkopis) draudzes skolā, pie muižas pārvaldnieka Jura Bora, kā arī Odzienas „Draudavās” pie brāļiem Siliņiem. Dzīvojot draudzes skolā viņš bieži uzturējās pie ozola, kas atradās netālu no bijušās draudzes skolas. 70-tajos gados Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa šo ozolu nosauca par Ausekļa ozolu. 1981.gadā pie ozola atklāja piemiņas akmeni. |
